vāts1
vāts [vâts] vāts, dsk. ģen. vāšu, s.
1.Brūce (cilvēkiem vai dzīvniekiem), kas ir radusies ievainojuma, iekaisuma u. tml. rezultātā.
PiemēriJēkabs, zobus sakodis, trīs mēnešus Pāles mežos zāģēja, skaldīja un krāva. Viņa rokas bija vienās tulznās un vātīs, sarepējušas un sveķiem pārklātas.
- Jēkabs, zobus sakodis, trīs mēnešus Pāles mežos zāģēja, skaldīja un krāva. Viņa rokas bija vienās tulznās un vātīs, sarepējušas un sveķiem pārklātas.
- Slimais puisis ziņkāri pacēla galvu no sava spilvena, viņam jau bija apnicis gulēt, bet slimā kāja nebija sadzijusi un vāts smagi čūloja.
- Odze paspēja pāris reizes ezienei iekost un ielaist vātī indi..
- pārn. Viņas smalkās lūpas, asiņainas un sasprēgājušas, izskatījās kā vāts, deguns - ass un smails.
- pārn. Sūrst Jelgava kā liela, dziļa brūce, tā smeldz kā milzu vāts pie dzimtās zemes krūts.
- pārn. Sāk lēni slēgties sirdī vāts, Kas ilgus gadus čūlojusi, Tik ilgus, ilgus tukšus gadus...
- pārn. Ilze, Ilze! Senās atmiņas jaunā spēkā uzplēsa vecās vātis, un viņam bija grūti novaldīties.
1.1.Brūce (augiem).
PiemēriVisbīstamākās vēža brūces ir stumbrā un skeletzaros, sevišķi jauniem kokiem. Vēža vātij padziļinoties, var atsegties stumbra serdes daļa un koks aiziet bojā.
- Visbīstamākās vēža brūces ir stumbrā un skeletzaros, sevišķi jauniem kokiem. Vēža vātij padziļinoties, var atsegties stumbra serdes daļa un koks aiziet bojā.
- ..visi apvainojumi sadzija tikpat ātri, cik ātri apvelkas ar jaunu mizu kokam cirsta vāts.
Avoti: 8. sējums