vīst
vīst parasti 3. pers., vīst, pag. vīta; intrans.
1.Ūdens trūkuma dēļ zaudējot šūnu spraigo stāvokli, kļūt ļenganam, izkaltušam (par augiem, to daļām).
PiemēriStādi sāk vīst.
- Stādi sāk vīst.
- Asni vīst.
- Lapas vīst.
- Nopļautā zāle vīst.
- Mēs iegājām aktu zālē, tā bija greznota ar neiztrūkstošajiem bērzu zariem, tie vīta - un smaržoja pēc lauku pirts.
- Uzglabājot dārzeņus, no to šūnām vairāk vai mazāk iztvaiko ūdens un tie vīst..
- Mazā dāma - gluži melnā - Sēri sapņodama gāja. Sarkans zieds tai vīta delnā...
- sal. Lēnām, tad ātrāk un ātrāk, kā vītusi lapa no koka, ar slīpu spārnu [sašauts putns] nāca uz zemi.
- pārn. Viņš parušināja [ugunskura ogles] un uzpūta. Vāra violetsārta liesmiņa uzziedēja. Kad tā taisījās vīst, viņš uzplaucēja no jauna.
- pārn. ..vīst violeta diena rietos.
2.Kļūt tādam, kam rodas novecošanās, arī ilgstošas slimības ārējās pazīmes (par cilvēku, viņa ķermeņa daļām).
Piemēri«Redzēt savām acīm, ka mīļots cilvēks vīst ar katru dienu, ir briesmīgāk nekā pašam vīst ar katru dienu.»
- «Redzēt savām acīm, ka mīļots cilvēks vīst ar katru dienu, ir briesmīgāk nekā pašam vīst ar katru dienu.»
- Negaršoja vairs Kebnekaises irbes, nepatiku sagādāja Karīnas glāsti un gādība, viņš dzeltēja un vīta kā pagraba stāds.
- Jaunas meitenes jau pirms tautās aiziešanas vīta kā dālijas pēc salnas rīta.
Avoti: 8. sējums