vīterot
vīterot -oju, -o, -o, pag. -oju
vīterēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; retāk
1.Radīt mainīga augstuma dažādu skaņu virkni (par putniem).
Piemēri..cīruļi vīteroja gaisā tik līksmi..
- ..cīruļi vīteroja gaisā tik līksmi..
- Dārzā vīteroja un svilpoja strazdi..
- ..no meža ābelē iespurdz žube [žubīte] un sāk vīterot..
- Vairākas bezdelīgas sēdēja jumta čukurā, vīterēja savā starpā..
1.1.pārn. Priecīgi, bezbēdīgi runāt, pļāpāt (parasti par bērniem, sievietēm).
PiemēriVirtuvē grabēja kastroļi, šņāca tējas katliņš, Iva par kaut ko jautri vīteroja..
- Virtuvē grabēja kastroļi, šņāca tējas katliņš, Iva par kaut ko jautri vīteroja..
- Atbraucēji [somu pirtī] kliedza, runāja, smējās un vīteroja.
1.2.trans.
Piemēri«Dzīvei savi rēķini,» mēdza vīterot toreiz jauniņā, varen smuidrā dzirnavnieku Linda.
- «Dzīvei savi rēķini,» mēdza vīterot toreiz jauniņā, varen smuidrā dzirnavnieku Linda.
Avoti: 8. sējums