zalgot
zalgot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izplatīt spilgtu, spožu mainīga stipruma gaismu (par gaismas avotu). Ar mainīgu stiprumu spilgti, spoži spīdēt (par gaismu). Arī zaigot.
PiemēriPār atvariem un sērēm saule zalgo.
- Pār atvariem un sērēm saule zalgo.
- Nāk gaismiņa zalgodama.
1.1.Spilgti, spoži spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu.
PiemēriTur.. vēl sārtoja vakara blāzmā Ilzienes baznīcas baltie mūri un torņa galā zalgoja zeltītais gailis.
- Tur.. vēl sārtoja vakara blāzmā Ilzienes baznīcas baltie mūri un torņa galā zalgoja zeltītais gailis.
- Kā saules spogulis, aizmirsts starp plašām, zaļām pļavām, zalgoja ezers.
- Debess zalgoja vienās zvaigznēs.
1.2.Atstarojot mainīga stipruma gaismu, spilgti, spoži, parasti ar metālisku spīdumu, spīdēt, laistīties (dažādās krāsās, arī vienas krāsas dažādos toņos) – par priekšmetiem. Arī būt dažādās krāsās, arī vienas krāsas dažādos toņos (par gaismu, krāsu, spožumu).
PiemēriGredzens zalgo pirkstā.
- Gredzens zalgo pirkstā.
- ..pie leitnanta krūtīm zalgo durkļu asmeņi.
- Viņas gaišie mati saulē zalgoja kā zelts.
1.3.Spilgti, spoži spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu (par acīm). Būt spilgtam, spožam (par acu spīdumu).
PiemēriKazanova: Jūsu acis zalgo un mirdz...
- Kazanova: Jūsu acis zalgo un mirdz...
- Viņa bāldzeltenie vaigi notvīkst, acis ļauni zalgo.
- Tur viņš.. [kaķis] nu glūnēja griķos, zaļās acis nelabi zalgoja, bet melnā aste sirdīgi locījās un kūla zemi.
1.4.pārn. Spilgti izpausties (parasti acīs, skatienā) – par, parasti negatīvu, emocionālu stāvokli.
PiemēriVīri stāvēja viens otram pretī un klusēja. Tēvoča piemiegtajās acīs zalgoja neslēpts naids..
- Vīri stāvēja viens otram pretī un klusēja. Tēvoča piemiegtajās acīs zalgoja neslēpts naids..
Avoti: 8. sējums