Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
zalgot
zalgot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Izplatīt spilgtu, spožu mainīga stipruma gaismu (par gaismas avotu). Ar mainīgu stiprumu spilgti, spoži spīdēt (par gaismu). Arī zaigot.
PiemēriPār atvariem un sērēm saule zalgo.
1.1.Spilgti, spoži spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu.
PiemēriTur.. vēl sārtoja vakara blāzmā Ilzienes baznīcas baltie mūri un torņa galā zalgoja zeltītais gailis.
1.2.Atstarojot mainīga stipruma gaismu, spilgti, spoži, parasti ar metālisku spīdumu, spīdēt, laistīties (dažādās krāsās, arī vienas krāsas dažādos toņos) — par priekšmetiem. Arī būt dažādās krāsās, arī vienas krāsas dažādos toņos (par gaismu, krāsu, spožumu).
PiemēriGredzens zalgo pirkstā.
1.3.Spilgti, spoži spīdēt, atstarojot mainīga stipruma gaismu (par acīm). Būt spilgtam, spožam (par acu spīdumu).
PiemēriKazanova: Jūsu acis zalgo un mirdz...
1.4.pārn. Spilgti izpausties (parasti acīs, skatienā) — par, parasti negatīvu, emocionālu stāvokli.
PiemēriVīri stāvēja viens otram pretī un klusēja. Tēvoča piemiegtajās acīs zalgoja neslēpts naids..
Avoti: 8. sējums