zars
zars -a, v.
1.Augstāko augu sastāvdaļa — veidojums, kas attīstās no stumbra un parasti savieno stumbru ar lapām. Šāds veidojums kopā ar (auga) lapām un ziediem.
PiemēriOzola zars.
Stabili vārdu savienojumi
1.1.Šāda veidojuma sākuma vieta (koka stumbrā, no tā pagatavotajā dēlī).
PiemēriDivi dēļi gandrīz, gandrīz tā kā noderētu galdiem, bet katram bij pa zaram, un, kad tādi atmirkst un atkal saulē sakalst, tad izkrīt laukā un ratiem sānos paliek caurums.
2.Priekšmeta, darbarīka elements — tievs, garens veidojums, kas no priekšmeta pamatnes garenvirzienā sadalās vairākās daļās.
PiemēriAlise aizturēja elpu, dūra dakšu mēslos un cēla. Bet asie zari iecirtās grīdā, un Alisei no veltīgā rāviena iesāpējās pakrūtē.
3.Tas, kas ir garenvirzienā atdalījies (no kā) un aizstiepjas, parasti sānis, prom no galvenā, centrālā (piemēram, par ceļu, upi, dzelzceļa līniju, kalnu).
PiemēriIr iespējams, ka senos laikos Daugava ap Staburadzes klinti zarojusies divās daļās: viens zars tecējis pa tagadējo gultni, bet otrs pa skaidri saredzamo sengultni uz Seces pusi..
3.1.No kāda kopuma atdalījusies grupa, vienība.
PiemēriProtestanti dalījās trīs galvenajos zaros - luterāņos, kalvinistos un anglikāņos.
4.Daudzu paaudžu asinsradinieku kopums. Vienas paaudzes asinsradinieku kopums.
PiemēriStraumēnu radniecības koks bija liels, un visos apkārtējos pagastos iespiedās tā zari..
Avoti: 8. sējums