zilbe
zilbe -es, dsk. ģen. -bju, s.; val.
Vārda skaņa vai skaņu kopa, ko izrunā ar vienu elpas izdvesumu.
PiemēriUzsvērta zilbe.
- Uzsvērta zilbe.
- Neuzsvērta zilbe.
- Monoftongiska zilbe.
- Diftongiska zilbe.
- Konsonantiska zilbe.
- Zilbju mīklas.
- Teikumu, kas stāsta par šai vietā notikušo, nesaprotu. Mēģinu pusbalsī burtot zilbes. Varbūt skaņā kaut kas atklāsies.. [Par uzrakstu uz piemiņas plāksnes.]
- pārn. Viņu saruna līdz pēdējai zilbei palikusi Jankam atmiņā.
- Katrs muskuļu sasprieguma kāpinājums ar sekojošu vājinājumu veido zilbi. Zilbes robeža ir muskuļu sasprieguma vājināšanās moments, kam seko jauns kāpinājums. Sasprieguma kulminācija rada zilbes centru.
Stabili vārdu savienojumiGara zilbe. Īsa zilbe. Slēgta zilbe.
- Gara zilbe — Zilbe, kurā ir garš patskanis, divskanis vai diftongisks savienojums.
- Īsa zilbe — Zilbe, kuras centrā ir īss patskanis vai skanenis.
- Slēgta zilbe — Zilbe, kas beidzas ar līdzskani.
- Vaļēja zilbe — Zilbe, kas beidzas ar patskani vai divskani.
- Zilbes centrs — Zilbes daļa, kuru izrunājot muskuļu saspriegums sasniedz kulmināciju.
- Zilbes intonācija (arī akcents) — Valodā noteiktas skaņu augstuma un spēka maiņas zilbē (parasti garā zilbē).
- Zilbes robeža — Iepriekšējās zilbes beigas un nākamās zilbes sākums (vārdā).
Avoti: 8. sējums