zobgalīgs
zobgalīgs -ais; s. -a, -ā
zobgalīgi apst.
1.Tāds, kas mēdz zoboties (par kādu, ko), zobot (kādu).
PiemēriMeita izskatījās dusmīga, bet zobgalīga arī, kā pārsmiedama vien teica katru vārdu..
- Meita izskatījās dusmīga, bet zobgalīga arī, kā pārsmiedama vien teica katru vārdu..
- ..atzīšos, visai labprāt ēdu smadzenes, par ko viens zobgalīgs paziņa man izteicās šādi: «Nu, organisms vienmēr pats sajūt, kā viņam trūkst...»
1.1.Tāds, kurā izpaužas ironija, arī, parasti nedaudz, nievīgums, izsmējīgums.
PiemēriZobgalīgi vārdi.
- Zobgalīgi vārdi.
- Zobgalīgs smaids.
- «Vai tu tādā [mājā] kādreiz esi bijis?» - «Es domāju gan.» - «Varbūt tādā pat dzīvojis?» To viņa prasīja tik zobgalīgā tonī, it kā jau pieķērusi mani melos.
- ..Cepļa kundze Berta, birojā ienākot, pret Cauni [grāmatvedi] izturējās zobgalīgi, dēvēdama viņu par savu kluso pielūdzēju.
- «Septiņos un trīsdesmit minūtēs taču sēņu grozam jābūt uz virtuves galda; ko teiks saimniece, ja jūs piecas minūtes nokavēsit?» zobgalīgi Vītolā skatīdamās, bilda jaunā sieviete.
Avoti: 8. sējums