zobgalis
zobgalis -ļa, v.
zobgale -es, dsk. ģen. -ļu, s.
Cilvēks, kas mēdz ironiski, arī, parasti nedaudz, nievīgi, izsmējīgi jokot, izteikties.
PiemēriVarbūt neēšanas dēļ viņa [skolniece] bija tik trausla, gandrīz caurspīdīga, tā ka Jenču Oļģerts, kas bija liels zobgalis, teica: «Ja Laine ieēd ābolu, to tūlīt var redzēt.»
- Varbūt neēšanas dēļ viņa [skolniece] bija tik trausla, gandrīz caurspīdīga, tā ka Jenču Oļģerts, kas bija liels zobgalis, teica: «Ja Laine ieēd ābolu, to tūlīt var redzēt.»
- Mums nav šauteņu, un ar tām pāris desmit, kas pagaidām iedotas, mēs mācāmies rīkoties pēc kārtas, astēs stāvēdami. Zobgaļi jau ņirgājas, ka astēs vajadzēšot stāvēt arī kaujas laukā..
Avoti: 8. sējums