zubrīt
zubrīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.; sar.
1.Mācīties (ko), parasti, daudzreiz atkārtojot.
PiemēriKolam apnicis zubrīt latīņu valodu, viņš ģimnāziju nav beidzis.
1.1.intrans.
Piemēri«Vajag man tādu [ģimnāziju]!» Valdis nicīgi nosprauslojas. «Atradušas jaukumu, atkal sēdēt un zubrīt nez cik gadu!»
Avoti: 8. sējums