zumēt
zumēt parasti 3. pers., zum, pag. zumēja; intrans.
1.Radīt pazemas, klusas, vienmērīgas skaņas (parasti par bitēm). Atskanēt šādām skaņām.
PiemēriMedusdzeltenajā kļavā virs mūsu galvām zum bites..
2.Pazemu, klusu, vienmērīgi skanēt (par mūzikas instrumentu, parasti par tā stīgām).
PiemēriMums sava dziesma jānospēlē, Un tāpēc sāc! Lai stīgas zum!
2.1.Par skaņu, balsi.
Piemēri«Vai varētu lūgt Ilonu Raiskumu?» tālruņa klausulē zumēja zema balss.
3.Būt tādam, kurā skan pazemas, klusas, vienmērīgas skaņas (par vietu, telpu, vidi).
PiemēriStūra krogs zumēja kā bišu strops pirms spieta.
Avoti: 8. sējums