zubrīt
zubrīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.; sar.
1.Mācīties (ko), parasti, daudzreiz atkārtojot.
PiemēriKolam apnicis zubrīt latīņu valodu, viņš ģimnāziju nav beidzis.
- Kolam apnicis zubrīt latīņu valodu, viņš ģimnāziju nav beidzis.
- «Tu tur nez kādas piezīmju lapas savā latīņu grāmatā zubrīji. Man ir labi tāpat bez zubrīšanas.»
- Nolle: Ir gan tas Adiņš... kukainis! Zubra tik to savu franču valodu un dauzās kā negudrs ar visādām...
1.1.intrans.
Piemēri«Vajag man tādu [ģimnāziju]!» Valdis nicīgi nosprauslojas. «Atradušas jaukumu, atkal sēdēt un zubrīt nez cik gadu!»
- «Vajag man tādu [ģimnāziju]!» Valdis nicīgi nosprauslojas. «Atradušas jaukumu, atkal sēdēt un zubrīt nez cik gadu!»
- «Bet puikas gados likās tā: kāpēc zubrīt? Tik un tā gudrības ar laiku izkūpēs.»
Avoti: 8. sējums