zvetēt
zvetēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Vairākkārt spēcīgi sist.
PiemēriZemnieks nu pieskrējis klāt un nu tikai sācis vilku zvetēt. Tā devis, tā devis, ka tas vēl šobaltdien atminēsies zemnieku.
1.1.intrans.
Piemēri..[gadatirgū] jūs redzat [uzzīmētu] vērša galvu un tajā kādu apaļu dzelzi, kuru cenšas ikviens sitējs labi nostādīt un tad zvetē, krietni atvēzējies, pa to ar lielu bungvāli, ka zeme vien nolīgojas.
Avoti: 8. sējums