zvetēt
zvetēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Vairākkārt spēcīgi sist.
PiemēriZemnieks nu pieskrējis klāt un nu tikai sācis vilku zvetēt. Tā devis, tā devis, ka tas vēl šobaltdien atminēsies zemnieku.
- Zemnieks nu pieskrējis klāt un nu tikai sācis vilku zvetēt. Tā devis, tā devis, ka tas vēl šobaltdien atminēsies zemnieku.
- Izmisīgi gan ar dūrēm, gan ar papēžiem dauzīju un zvetēju čuguna durtiņas. Nelīdzēja.
1.1.intrans.
Piemēri..[gadatirgū] jūs redzat [uzzīmētu] vērša galvu un tajā kādu apaļu dzelzi, kuru cenšas ikviens sitējs labi nostādīt un tad zvetē, krietni atvēzējies, pa to ar lielu bungvāli, ka zeme vien nolīgojas.
- ..[gadatirgū] jūs redzat [uzzīmētu] vērša galvu un tajā kādu apaļu dzelzi, kuru cenšas ikviens sitējs labi nostādīt un tad zvetē, krietni atvēzējies, pa to ar lielu bungvāli, ka zeme vien nolīgojas.
- «Es tikai zvetēju visiem pēc kārtas, kas pienāca pa tvērienam. Pa purnu un zemē!»
- Tips iecirta cirvi resnā pagalē, bet Tops ar smagu koka vāli zvetēja pa cirvja pietu, kamēr šķila pārplīsa uz pusēm.
- pārn. ..jūras vējš tik nešpetni zvetēja pa Liepājas pludmales kāpām, ka svētdienas pastaigu cienītāji pēc pārdesmit minūtēm spruka atpakaļ parkā..
Avoti: 8. sējums