īgns
īgns -ais; s. -a, -ā
īgni apst.
1.Tāds, kas izturas nelaipni, ar nepatiku, skarbi. Tāds, kas ir neapmierināts ar ko.
PiemēriBūt vienmēr īgnam.
- Būt vienmēr īgnam.
- Upīšu Mārtiņš bij īgns, it kā tās četras stundas pavisam bez miega nevāļājies.
- Kalpus uzmanīdams un mūžīgi norūpējies par mantas vairošanu, Andrejs bija kļuvis īgns un rupjš.
- Viņas māti Juris bija redzējis vairāk stingru un īgnu kā smaidīgu un labu..
- pārn. Līzi un Andri, Galarijos ieejot, saņēma nopluskājies Krancis, īgns un paslepens.
2.Tāds, kurā izpaužas nelaipnība, nepatika, skarbums. Tāds, kurā izpaužas neapmierinātība ar ko.
PiemēriĪgns skatiens.
- Īgns skatiens.
- Īgni saviebta seja.
- Runāt īgnā balsī.
- Īgni atbildēt.
- Īgni smīnēt.
- Īgni saraukt pieri.
- Grīslim runājot, smaids iecirkņa priekšnieka sejā izzuda, un beidzot tā kļuva pavisam īgna.
- ..biezās, iezilās lūpas nepaveroties izgrūda īsu, īgnu skaņu.
- Kad matroži un kurinātāji atnāca uz kambīzi pēc ēdiena, Harimens īgni ielēja viru, iesvieda traukos gaļu un neielaidās nekādās valodās.
2.1.Nelaipns, skarbs (par raksturu).
PiemēriĪgnas dabas cilvēks.
- Īgnas dabas cilvēks.
Avoti: 3. sējums