švītīgs
švītīgs -ais; s. -a, -ā
švītīgi apst.
1.Tāds, kas ir, parasti pārspīlēti, moderns (tērpā, izskatā), izsmalcināts (izturēšanās veidā).
PiemēriŠvītīgs kungs.
- Švītīgs kungs.
- švītīga dāma.
- Žuburs.. paskatījās uz runātāja pusi. Tas bija švītīgs zellis labi pašūtā pelēkā uzvalkā, ar celiņu pa vidu gludi nolaizītiem matiem.
- Ješka paņem no Almas šķēres un spoguli un aizgriežas aiz egles. Pēc brītiņa iznāk, un pazīt Ješku, kaut gribējis, nevar! Mūsu priekšā diezgan švītīgs vīrs ar glīti apcirptu, strupu bārdiņu.
- Arvīds uzsvērti atturīgi izturējās pret švītīgo, pēc naftalīna smaržojošo radinieci..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriŠvītīgs apģērbs.
- Švītīgs apģērbs.
- Švītīgas brilles.
- Švītīgas manieres.
- ..Venta lūpās zem švītīgās ūsu svītriņas nodrebēja drusku ironisks smaids..
- Ūsainim bija švītīgs, pēc pēdējās modes šūts mētelis..
- Viens no tiem ir Štībeļu Daumants... Švītīgā zilraibā vamzī, cepure ar baltu pušķi. Zābaki un īstas, mirdzošas slidas.
Avoti: 7-2. sējums