šņukurēt
šņukurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.trans.; sar.; niev. Šņakarēt1.
PiemēriSivēns šņukurē apgāztā.. spaiņa izlijušās atliekas.
- Sivēns šņukurē apgāztā.. spaiņa izlijušās atliekas.
- Vecais Repulis, no.. kalna vērodams meža suņa [vilka] skraidelēšanu, pie sevis nosprieda: «Bendesmaiss, laikam zaķus šņukurē.»
- Ja tas būtu viņa [saimnieka] varā, viņš noteiktu algas par pusi mazākas: redzētu, ko tad tu [kalps] šņukurētu pa grāmatām un avīzēm!
1.1.intrans.
PiemēriRakstīt gan nedrīkstētu, ko tu zini, kā cenzūra šņukurē.
- pārn. Rakstīt gan nedrīkstētu, ko tu zini, kā cenzūra šņukurē.
Avoti: 7-2. sējums