čabēt
čabēt čabu, čabi, čab, pag. čabēju; intrans.
1.Radīt paklusu, neskaidru troksni (par ko vieglu, sausu, kas saskaras ar ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriSiens čab.
1.1.Būt par cēloni, ka rodas šāds troksnis.
PiemēriČabēdams aprīļa lietutiņš nolīst.
1.2.pārn.; sar. Pļāpāt. Atskanēt, izplatīties (piemēram, par valodām).
PiemēriMāja nosēdās Madei līdzās uz gultas malas un tūlīt sāka čabēt. Starp citu viņa pastāstīja, ka.. meitieši bijuši aizgājuši sēnēs muižas mežā.
Avoti: 2. sējums