čabēt
čabēt čabu, čabi, čab, pag. čabēju; intrans.
1.Radīt paklusu, neskaidru troksni (par ko vieglu, sausu, kas saskaras ar ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriSiens čab.
- Siens čab.
- Salmi čabēja.
- Nobirušās lapas čab zem kājām.
- Vienīgi ozolos vēl stāv brūnas, salnu nokostas lapas un vējā čab..
- Cita citai vējā pieskardamās, čabēja rudzu vārpas..
- Ārā čabēja viegli soļi..
- ..čabēja, it kā lītu lietus. Tur bira kaitēkļu apgrauzto koku skujas.
1.1.Būt par cēloni, ka rodas šāds troksnis.
PiemēriČabēdams aprīļa lietutiņš nolīst.
- Čabēdams aprīļa lietutiņš nolīst.
- Pa lapām pilēdama čabēja rīta rasa.
1.2.pārn.; sar. Pļāpāt. Atskanēt, izplatīties (piemēram, par valodām).
PiemēriMāja nosēdās Madei līdzās uz gultas malas un tūlīt sāka čabēt. Starp citu viņa pastāstīja, ka.. meitieši bijuši aizgājuši sēnēs muižas mežā.
- Māja nosēdās Madei līdzās uz gultas malas un tūlīt sāka čabēt. Starp citu viņa pastāstīja, ka.. meitieši bijuši aizgājuši sēnēs muižas mežā.
- Apkārt sāka čabēt ļaunvēļu valodas par sievu, kura, laikam labāku gaidīdama, atteikusies no pielaulāta vīra.
Avoti: 2. sējums