ķērkstēt
ķērkstēt ķērkstu, ķērksti, ķērkst, pag. ķērkstēju
ķerkstēt ķerkstu, ķerksti, ķerkst, pag. ķerkstēju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt skarbas, pazemas balss skaņas (par dažiem putniem).
PiemēriVārnas ķērkst.
- Vārnas ķērkst.
- Ķerkstēdamas aizlaidās kaijas.
2.sar. Runāt skarbā, mazliet aizsmakušā balsī. Skanēt asi, skarbi, ar blakus trokšņiem (par cilvēka balsi).
PiemēriBalss [vīrietim] ķērkst, taču tajā ir ne mazums lepnuma, ka Nikolajam ir laiva, bet mums nav.
- Balss [vīrietim] ķērkst, taču tajā ir ne mazums lepnuma, ka Nikolajam ir laiva, bet mums nav.
2.1.pārn. Radīt asu, skarbu troksni.
PiemēriDurvis grūdienam padevās viegli. Eņģēs ķerkstēdamas, tās atvērās Ulda priekšā.
- Durvis grūdienam padevās viegli. Eņģēs ķerkstēdamas, tās atvērās Ulda priekšā.
- «Tas bi-i-ija jaunībā, ziedonī-ī-ī!» ķērkst patafons.
Avoti: 4. sējums