ņirdzīgs
ņirdzīgs -ais; s. -a, -ā
ņirdzīgi apst.
1.Tāds, kurā izpaužas ļauns izsmiekls.
PiemēriŅirdzīgi smiekli.
- Ņirdzīgi smiekli.
- Ņirdzīga atbilde.
- Tie abi sākumā rādīja ņirdzīgas sejas, bet, kad viņš tos nerroja arvien rupjāk un neglītāk, sabožas un palika nikni.
- Vēl viens solis, un viņa varētu pieiet un iesist profesoram pa šo ņirdzīgi saviebto ģīmi.
- Riters [muižkungs] ļaunā priekā, ka beidzot radies iegansts izgāzt savu naidu uz zemnieku pūli, aci piemiedzis, ņirdzīgi vārdus stiepdams, teica: «Jūsu māja? Ha-ha-hā!»
- pārn. ..Un vējus es dzirdēju Ņirdzīgi smejam, Man paraustām svārkus Un garām skrējām.
1.1.pareti Tāds, kas ņirgājas, ņirdz.
Piemēri..[J. Duburs] veidoja Mefistofeli kā joviālu, ņirdzīgu ākstu..
- ..[J. Duburs] veidoja Mefistofeli kā joviālu, ņirdzīgu ākstu..
- pārn. Mēnesim ceļoties augstāk, ēnas kļuva īsākas, bet plandīja joprojām melnas un ņirdzīgas.
Avoti: 6-1. sējums