ņurkšķēt
ņurkšķēt ņurkšķu, ņurkšķi, ņurkšķ, pag. ņurkšķēju
ņurkšēt ņurkšu, ņurkši, ņurkš, pag. ņurkšēju; intrans. 1. parasti 3. pers.; retāk
1.Radīt raksturīgas pazemas, neskaidras balss skaņas (parasti par kaķi).
PiemēriMan lielie smiekli, kad kaķis vienu no tām [kotletēm] pakampj un, skaudīgi ņurkšķēdams, pavelk zem plīts.
2.sar. Raudāt, šņukstēt. Arī žēloties, gausties. Arī īgni murmināt.
PiemēriTāle droši vien atkal knaibīja mazos [bērnus], tie knosījās un ņurkšēja.
2.1.trans.
Piemēri«Pagaidi vēl!» vecis ņurkšķēja.
Avoti: 6-1. sējums