šķilties
šķilties parasti 3. pers. šķiļas, pag. šķīlās; refl.
1.Rasties no straujas, spēcīgas cietu priekšmetu saskāršanās (par dzirkstelēm, uguni). Strauji, spēcīgi skarties vienam pie otra, radot dzirksteles, uguni (par cietiem priekšmetiem).
PiemēriBet viņš zina, ka tā būs. Vai gan citādi vīrs garajos zābakos, no kuru pakaviem tumsā šķiļas dzirkstis, ietu tik mierīgi agrajā rīta stundā pretī jūrai un darbam...
1.1.pārn. Rasties (par zibeni).
PiemēriBieži plosījās bargi pērkona negaisi. Zibeņi šķīlās ik pēc pāris sekundēm, un debesis laistījās vienās ugunīs.
1.2.pārn. Tikt veikli, raiti teiktam, runātam (par vārdiem, runu, asprātībām u. tml.).
Piemēri..viņa vārdi [dusmās] šķiļas kā dzirksteles no krama.
2.Šķeļot apvalku, čaumalu, virzīties ārā no olas (parasti par putnu mazuļiem).
PiemēriCāļi šķīlās gluži kā sacenzdamies. Nākošajā dienā.. savus kaļķu sprostus bija atstājuši jau sešdesmit deviņi čiepstētāji.
3.Plaukt (par augu daļām, parasti par lapām, ziediem).
PiemēriOzoliem lapas šķiļas ilgi..
3.1.Lobīties (no sēklapvalka) — parasti par kastaņiem.
Piemēri..rudenī uz melnā klona pakšķēdami krita kastaņi un, šķildamies ārā no savām spurainajām čaulām, jautri raudzījās pretī ar valgani brūnām acīm.
4.Kļūt tādam, kam, attīstoties saknei, kronis virzās cauri smaganām (par zobiem).
PiemēriPirmie piena zobi šķiļas 5-6 mēnešu vecumā..
Avoti: 7-2. sējums