šķobīt
šķobīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Vairākkārt šķiebt.
PiemēriŠķobīt sētas mietu.
1.1.Vilkt šķībi, greizi (seju, tās daļu).
Piemēri..Ojārs saviebās. Nevarēju saprast, vai viņam tā šķobīt seju lika ogu skābums vai pēkšņa smieklu lēkme, kurai viņš negribēja ļaut vaļu.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, doma, uzskats, attiecības), parasti pakāpeniski, zaudē savu stabilitāti, noturību.
PiemēriŠķobīt pārliecību.
Avoti: 7-2. sējums