šķobīties
šķobīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos
1.Refl. → šķobīt1. Tikt šķobītam.
Piemēri..Ina bija atsēdusies uz parasta Vīnes krēsla, kurš mazliet šķobījās..
1.1.Vilkties šķībi, greizi (par seju, tās daļu).
Piemēri..Laura pirmoreiz viena rūca līdzi [dziesmu] rupjā vīrieša balsī.., nevēroja, ka aiz lielas piepūles.. mute šķobās pavisam neglīti.
2.parasti 3. pers. Refl. → šķobīt2. Tikt šķobītam.
Piemēri..Vladis ierosina rīkot kaut kādas spēles. Pavļiks un Čingizs tūdaļ tam piekrīt... Vienprātība sāk šķobīties, tiklīdz sākas runas, kādu spēli izvēlēties pirmo.
2.1.sar. Zaudēt spēju pareizi atspoguļot īstenību (par psihi, prātu u. tml.).
PiemēriKad baznīcas būve tuvojusies nobeigumam, vecākā brāļa saprāts sācis šķobīties.
Avoti: 7-2. sējums