šķobīt
šķobīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Vairākkārt šķiebt.
PiemēriŠķobīt sētas mietu.
- Šķobīt sētas mietu.
- Atzāģēju vēl gabalu [eglei] - paliek karājoties. Kustinu, šķobu, rauju lejup visā spēkā, bet zaru krusts vēl ciešāk ieslīd oša žāklē..
- Iesācēji.. zāģējot vairāk šķoba vai liec zāģi uz sāniem..
- pārn. Mācītājam Stūrim bija žēl šo [veco] laiku un pašam sevis. Tagad viņa nams šķita dibināts uz irdenas smilts, un lielās pasaules vēji šķobīja tā pamatus.
1.1.Vilkt šķībi, greizi (seju, tās daļu).
Piemēri..Ojārs saviebās. Nevarēju saprast, vai viņam tā šķobīt seju lika ogu skābums vai pēkšņa smieklu lēkme, kurai viņš negribēja ļaut vaļu.
- ..Ojārs saviebās. Nevarēju saprast, vai viņam tā šķobīt seju lika ogu skābums vai pēkšņa smieklu lēkme, kurai viņš negribēja ļaut vaļu.
- Ratnieks vairāk tikai muti vien šķobīja [degvīnu dzerot], bet priekšstrādniekam arī acis samiedzās..
- «Fū, klases biedri!» Rasma atkal šķobīja lūpas.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, doma, uzskats, attiecības), parasti pakāpeniski, zaudē savu stabilitāti, noturību.
PiemēriŠķobīt pārliecību.
- Šķobīt pārliecību.
Avoti: 7-2. sējums