šļūkt
šļūkt šļūcu, šļūc, šļūc, pag. šļūcu.
1.intrans. Virzīties pa (kā) virsmu, nepārtraucot saskari ar to un pārvarot tās berzi (par cilvēkiem vai dzīvniekiem). Arī slīdēt1.
PiemēriBija līksmas ziemas, kad jaunieši laidās ar slēpēm vai tāpat šļūca pa atkalas nopulēto Lediņkaitiu..
1.1.Par transportlīdzekļiem, to daļām.
PiemēriPajūgs šļūca pa glumo ceļu uz priekšu tikpat kā pa taukiem..
2.intrans. Virzīties, parasti iet, tā, ka kājas pārmaiņus slīd samērā ilgi pa (kā) virsmu.
Piemēri..sataustījis spieķi, [saimnieks] lēni piecēlās un šļūca uz istabu..
2.1.divd. formā: šļūcošs. Tāds, kam ir raksturīga nepārtraukta vai samērā reti pārtraukta kāju saskare ar (kā) virsmu (par soļiem, gaitu u. tml.).
PiemēriIet šļūcošā gaitā.
2.2.pārn.; vienk. Iet, skriet.
Piemēri«Šļūc labi mudīgi uz upi,» Sala to [dundadznieku] pamāca, un dundadznieks, pietrūcies augšā, sāk skriet uz Daugavas pusi..
3.trans. Līdzināt ar šļūci.
PiemēriŠļūkt tīrumu.
Avoti: 7-2. sējums