šļupstēt
šļupstēt šļupstu, šļupsti, šļupst, pag. šļupstēju; intrans.
1.Runāt, neskaidri vai nepareizi artikulējot skaņas, piemēram, mēles nepilnīgas attīstības vai darbības, zobu trūkuma vai defektu dēļ.
PiemēriViņš [bērns] cenšas atdarināt lielos un skaidri izteikt visas dzimtās valodas skaņas. Parasti tas izdodas jau četru gadu vecumā, taču dažreiz vērojamas novirzes: bērns šļupst, vienas skaņas vietā saka pavisam citu..
1.1.trans.
PiemēriIstabas vidū apkampušies grīļojās divi vīri. Brīžiem viņi smējās, brīžiem raudāja un šļupstēja neskaidrus vārdus: «Es viņam!» - «Pagaidi tik!»...
Avoti: 7-2. sējums