šļupstēt
šļupstēt šļupstu, šļupsti, šļupst, pag. šļupstēju; intrans.
1.Runāt, neskaidri vai nepareizi artikulējot skaņas, piemēram, mēles nepilnīgas attīstības vai darbības, zobu trūkuma vai defektu dēļ.
PiemēriViņš [bērns] cenšas atdarināt lielos un skaidri izteikt visas dzimtās valodas skaņas. Parasti tas izdodas jau četru gadu vecumā, taču dažreiz vērojamas novirzes: bērns šļupst, vienas skaņas vietā saka pavisam citu..
- Viņš [bērns] cenšas atdarināt lielos un skaidri izteikt visas dzimtās valodas skaņas. Parasti tas izdodas jau četru gadu vecumā, taču dažreiz vērojamas novirzes: bērns šļupst, vienas skaņas vietā saka pavisam citu..
- ..Jānītis stundām dzīvojas skolas sporta laukumā, kad lielie zēni un skolotāji trenējas. «Et būtu spoltists,» viņš šļupst.
- «Nu, kā tev labi iet?» Edgars beidzot saka.. - «Nekas, labi,» es šļupstu ar savu sašauto mēli..
- pārn. Ar balto bārdu aizaugušā mute mazliet šļupstēja - it kā bez zobu.
1.1.trans.
PiemēriIstabas vidū apkampušies grīļojās divi vīri. Brīžiem viņi smējās, brīžiem raudāja un šļupstēja neskaidrus vārdus: «Es viņam!» - «Pagaidi tik!»...
- Istabas vidū apkampušies grīļojās divi vīri. Brīžiem viņi smējās, brīžiem raudāja un šļupstēja neskaidrus vārdus: «Es viņam!» - «Pagaidi tik!»...
Avoti: 7-2. sējums