žņaudzīt
žņaudzīt žņaugu, žņaugi, žņauga, pag. žņaudzīju; trans.
1.Spēcīgi (parasti nervozi) spaidīt, arī burzīt.
Piemēri..mutautiņš [Brīviņietei] rokas, un to viņa žņaudzīja krampjaini.
- ..mutautiņš [Brīviņietei] rokas, un to viņa žņaudzīja krampjaini.
- Slaidas, baltas rokas žņaudzīja mazu zamšādas somiņu.
- Noskanēja metāls - noprotams, ka tiek uzvilkts automāta aizslēgs. Mēnestiņš žņaudzīja rokasgranātu, arī es gatavojos kaujai.
- pārn. Krūtis viņai žņaudzīja šaubas, - kādēļ viņš [līgavainis] nesteidzās šurp?
- Tāpat Andra māte nevar beigt žēloties un raudāt pēc Jēča. Lāgiem tā kā izmisusi kliedz un žņauga rokas.
- Olivers nedzirdamiem soļiem staigāja šurpu turpu pa biezo paklāju un žņaudzīja pirkstus. Tēva atbraukšana viņam joprojām likās kā nelāgs murgs.
Stabili vārdu savienojumiŽņaudzīt rokas (arī pirkstus).
- Žņaudzīt rokas (arī pirkstus) — Vairākkārt spiest, liekt, parasti kopā saņemtas rokas (arī pirkstus), piemēram, izmisumā, bēdās.
2.Spēcīgi spaidīt (ko slapju), lai iztecētu šķidrums.
PiemēriŽņaudzīt izmazgāto kreklu.
- Žņaudzīt izmazgāto kreklu.
- Mārtiņš vēl žņaudzīja slapjo lupatu. ..Atkal vajadzēja uzslaucīt [ūdeni].
2.1.Spēcīgi spaidīt, lai iztecētu (šķidrums) no kā slapja.
PiemēriŽņaudzīt mitrumu no cimdiem.
- Žņaudzīt mitrumu no cimdiem.
Avoti: 8. sējums