žuburoties
žuburoties parasti 3. pers., -ojas, pag. -ojās; refl.
1.Kļūt, arī būt tādam, kam ir, arī veidojas žuburi (1). Augt kupli, zariem viļoties.
PiemēriVidējais dēls vispirms pamanīja ābeli kalna virsotnē. Kā nepamanīsi - gluži kā milzīgs, apsūbējis trejdeksnis tā žuburojās uz kalna kamieša.
- Vidējais dēls vispirms pamanīja ābeli kalna virsotnē. Kā nepamanīsi - gluži kā milzīgs, apsūbējis trejdeksnis tā žuburojās uz kalna kamieša.
- Pret debesīm žuburojās kaili zari, viss lapu krāšņums čab un gurkst zem mūsu kājām.
2.Kļūt, arī būt tādam, kam ir, arī veidojas žuburi (2).
PiemēriBrieža ragi žuburojās.
- Brieža ragi žuburojās.
Avoti: 8. sējums