aizritēt

aizritēt parasti 3. pers., -rit, pag. -ritēja (retāk -rita, 1. konj.); intrans.

1.Ritot attālināties. imperf. Ritēt prom. Ritot nokļūt (kur, kam garām u. tml.).

PiemēriBumba aizrit.

Bumba aizrit.
Bērni.. steigsies palīdzēt māmiņai visos sīkumos: atvērs durvis, centīsies pasniegt krēslu, aizritējušu dzijas kamoliņu.

1.1.Par šķidruma pilieniem.

PiemēriLiecot zaru, auksti rasas pilieni aizritēja aiz apkakles.

1.2.pārn. Aizbraukt (par transportlīdzekļiem).

PiemēriRati viegli aizrit pa gludo ceļu.

2.Paiet (par laiku, laika posmu).

PiemēriLaiks aizrit.

Laiks aizrit.
Dienas aizrit darbā.
Stundas aizrit.
Minūtes aizrit.
Bērnība viņai aizritēja tāda pati sūra kā visiem kalpu bērniem: priekšlaicīgs grūts darbs, četri skolas gadi...
Māris skatījās tālumā un turpināja šķirstīt aizritējušās dzīves atmiņu lappuses...

2.1.Par dažādām norisēm, notikumiem, domām u. tml.

PiemēriDzidra, saulaina prieka pilnas aizritēja Padomju Latvijas desmitās gadadienas svinības.

Dzidra, saulaina prieka pilnas aizritēja Padomju Latvijas desmitās gadadienas svinības.
Viņš saņem kopā visus gribas spēkus, grib apturēt domu nemitīgo gājienu, bet tās aizrit..

Avoti: 1. sējums