aizsūbēt
aizsūbēt parasti 3. pers., -sūb, arī -sūbē, pag. -sūbēja; intrans.
Pārklāties ar oksīda, arī netīrumu kārtu.
PiemēriCaurule aizsūb.
- Caurule aizsūb.
- Iegravējums aizsūbējis, grūti izlasāms.
- Pa aizrestoto, aizsūbējušo lodziņu pelēka krēsla kā pelni bira.. pagrabā.
Avoti: 1. sējums