aiztecēt1
aiztecēt parasti 3. pers., -tek, pag. -tecēja; intrans.
1.Tekot, plūstot attālināties (piemēram, par šķidrumu, straumi). imperf. Tecēt prom.
PiemēriAiztek palu ūdeņi.
2.Paiet, aizritēt (par laiku, laika posmu).
PiemēriGausi vilkās laiks. Likās, vajadzētu būt aiztecējušai veselai stundai.
Stabili vārdu savienojumiDaudz ūdeņu aiztecējis.
Avoti: 1. sējums