aizvainot
aizvainot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Sāpināt, sarūgtināt (parasti ar nesmalkjūtīgu rīcību vai vārdiem).
PiemēriAizvainot biedru.
- Aizvainot biedru.
- Aizvainot līdz sirds dziļumiem.
- Justies aizvainotam.
- Viņš ir viegli aizvainojams.
- Aizvainojoša izturēšanās.
- Aizvainojoši vārdi.
- Izteikt aizvainojošu piezīmi.
- Bet kāpēc tēvs domāja, ka viņš, Roberts, spētu darīt kaunu, varētu izmantot viņa [tēva] stāvokli savā labā! Šie vārdi Robertu dziļi aizvainoja, tie griezās sirdī kā naža asmens.
- Ievu kaitināja tonis, kādā viņš runāja. Tas bija nenopietns, rotaļīgs, zobgalīgs...Ievu tas aizvainoja.
- Tā notika, ka abi nakts gājēji tālāko ceļa posmu veica katrs par sevi: viņa apvainota [par ceļabiedra izturēšanos], viņš aizvainots.
1.1.Noniecināt, nonievāt (kāda goda, lepnuma u. tml. jūtas).
PiemēriAizvainot estētiskās jūtas.
- Aizvainot estētiskās jūtas.
- Aizvainot patmīlību.
- Viņai [sievai] vienalga, ko Edgars dara un kas ar viņu notiek, un, ja arī viņa paceļ balsi, tad tikai aizvainota lepnuma pēc.
- pārn. ..[kapteinis] sevī apvieno stingra komandiera un prasmīga, rūpīga saimnieka īpašības. Visniecīgākā nekārtība, netīrība, izlaidība aizvaino viņa profesionālo lepnumu, rada viņā sašutumu.
1.2.divd. formā: aizvainots Tāds, kurā izpaužas aizvainojums.
PiemēriRunāt aizvainotā balsī.
- Runāt aizvainotā balsī.
- ..vecā skolotāja vai nu smaidīja skaidri un atklāti,.. vai arī lūkojās ar vēsu, aizvainotu skatienu.
Avoti: 1. sējums