aizēnot
aizēnot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Mest ēnu (uz ko). Apēnot.
PiemēriKupls bērzs aizēno logu.
1.1.Aizsegt (gaismas avotu).
PiemēriŠopavasar [Laura] vēl uzstāja tēvam, lai cērt nost to veco, pārplēsto ābeli kas dienvidu pusē aizēnoja sauli.
1.2.Būt par cēloni tam, ka (seja, skatiens) iegūst drūmu, skumju izteiksmi (par domām, psihisku stāvokli).
PiemēriViņam [šoferim] gribējās kaut cik uzmundrināt savu jauno pasažieri, izklaidēt smagās domas, kas, šķiet, aizēnoja balto, tīro pieri..
2.Pārspējot (ar savu spēku, veiksmi, prasmi u. tml.), neļaut (kādam) izcelties, panākt, ka (kādu) neievēro.
Piemēri..viņai žēl, ka es varētu viņu aizēnot. Viņa tīšam jaucas manā darbā, lai es nevarētu labi strādāt.
2.1.pārn. Samazināt (kā) nozīmi (par faktu, notikumu, pārdzīvojumu).
PiemēriPārāk plašas bēres nebij rīkotas - nevarēja jau zināt, varbūt.., ka gadās drīzumā rīkot citas godības, kuras nekādi nedrīkstēja iepriekš aizēnot...
Avoti: 1. sējums