apņēmība
apņēmība -as, s.; parasti vsk.
1.Rakstura īpašība, cilvēka izturēšanās un rīcības veids → apņēmīgs.
PiemēriLiela apņēmība.
- Liela apņēmība.
- Apņēmības pilns cilvēks.
- Bet, ja ir laba griba, drosme un apņēmība, var pārvarēt visas grūtības.
- Ciešā apņēmībā sakodis zobus, Robis nodomāja: mācīšos kaut desmit gadus, tomēr panākšu savu!
1.1.Šis rakstura īpašības, izturēšanās un rīcības veida izpausme (piemēram, balsī, sejā).
Piemēri«Es nebaidos!» viņa izslējās. Apņēmība skolotājas balsī nomierināja..
- «Es nebaidos!» viņa izslējās. Apņēmība skolotājas balsī nomierināja..
- «Bet kādam taču jābūt arī tur, tajās plašajās stepēs, kur cilvēku vēl mazāk.» Lidijas gaišzilās acis bija apņēmības pilnas.
2.Stingrs nodoms. Apņemšanās.
PiemēriTikai vienu viņš nevarēja izmest no atmiņas - laivinieku Ismetu, kuram gribēja kādreiz briesmīgi, briesmīgi atriebties. Taču pamazām arī šī apņēmība izbalēja.
- Tikai vienu viņš nevarēja izmest no atmiņas - laivinieku Ismetu, kuram gribēja kādreiz briesmīgi, briesmīgi atriebties. Taču pamazām arī šī apņēmība izbalēja.
- Viņa grib strādāt tik labi, kā neviens šai fabrikā vēl nav strādājis, bet katru reizi, kad viņa ar šādu apņēmību aiziet uz fabriku un nostājas pie mašīnas, viņai vienmēr kaut kā pietrūkst..
Avoti: 1. sējums