apbrīna
apbrīna -as, s.; tikai vsk.
Pārdzīvojums, saviļņojums, kuru rada kas izcils, ievērojams, neikdienišķs un kurš izpaužas cieņā, godbijībā, arī pārsteigumā.
PiemēriMelnaļā zemē viļņoja nepārskatāmi rudzu un kviešu lauki. Vectēvam izlauzās apbrīnas sauciens..
- Melnaļā zemē viļņoja nepārskatāmi rudzu un kviešu lauki. Vectēvam izlauzās apbrīnas sauciens..
- Grūtuma nebaidoties, tas [jaunietis] dodas pretim savam izraudzītajam mērķim, un uz viņu ar apbrīnu noraugās daudzi.
- ..tēvs paraudzījās viņā ar neparastu, jaunu skatienu, kurā dzirkstīja ne tikai sirsnība, bet arī kaut kas līdzīgs apbrīnai un dziļai cieņai.
Avoti: 1. sējums