apdzīt1
apdzīt [apdzĩt] -dzenu, -dzen, -dzen, pag. -dzinu; trans.
1.Dzenot panākt, ka apvirzās (ap ko, kam apkārt). imperf. Dzīt apkārt.
PiemēriApdzīt cūkas ap šķūni.
- Apdzīt cūkas ap šķūni.
1.1.Apvirzīt (ap ko, kam apkārt).
PiemēriApdzīt.. arklu, ecēšas vēl kādu reizi gabalam apkārt.
- Apdzīt.. arklu, ecēšas vēl kādu reizi gabalam apkārt.
2.Panākt (kādu) un aizsteigties (tam) priekšā.
PiemēriApdzīt pirmo braucēju.
- Apdzīt pirmo braucēju.
- Apdzīt motociklistu.
- Liela klajuma malā Raimonds panāca Ninonu, apdzina un aizstājas ceļā.
- Tramvaji steidzīgi dārdēja, automašīnas, cita citu apdzīdamas, taurēja, gājēju pilnas ietves.
- Līdz šim [sacīkstēs] gāja labi. Viņa [sportiste] bija apdzinusi vairākus braucējus..
3.Izdzīt (vagu ap ko, kam apkārt).
PiemēriMeita aurēja pusdienā. Vecais Gatviņš vēl apdzina pāris vagas un tad lēniem soļiem veda zirgu pavadā uz mājām.
- Meita aurēja pusdienā. Vecais Gatviņš vēl apdzina pāris vagas un tad lēniem soļiem veda zirgu pavadā uz mājām.
Avoti: 1. sējums