apliecība
apliecība -as, s.
1.Dokuments, kas apliecina kādu faktu, apstākli, tiesības.
PiemēriDarba apliecība.
- Darba apliecība.
- Personas apliecība.
- Skolēna apliecība.
- Komandējuma apliecība.
- Izdot jaunas apliecības.
- Pūdums izrāva no krūšu kabatas apliecību zaļos vākos, kas piešķīra tiesības aizturēt zvejas likuma pārkāpējus..
- ..jaunajām [medicīnas] māsām pasniedza kursu beigšanas apliecības..
- Pērn mūsu zemē ieviesa labu tradīciju - atzīmēt jauniešu pilngadības svētkus, izsniedzot pilngadības apliecības, kad tie sasnieguši 18 gadus.
- Tehnika Raimondu interesēja jau tad, kad viņš vēl mācījās Limbažu vidusskolā. Acīm redzot, tieši tādēļ viņš pēc gatavības apliecības saņemšanas iestājās 1. mehanizācijas skolā Saukā.
Stabili vārdu savienojumiGatavības apliecība. Nabadzības apliecība.
- Gatavības apliecība — Dokuments par vispārizglītojošās vidējās mācību iestādes beigšanu.
- Nabadzības apliecība idioma — Takts, rīcība, kas liecina par garīga aprobežotību, nespēju.
1.1.reti Skolas liecība.
PiemēriKad Francis pirmo reizi brīvdienās pārbrauca mājās, viņš lepojās ar savu apliecību: mācījies bija centīgi, piecnieku un četrinieku, cik uziet.
- Kad Francis pirmo reizi brīvdienās pārbrauca mājās, viņš lepojās ar savu apliecību: mācījies bija centīgi, piecnieku un četrinieku, cik uziet.
Avoti: 1. sējums