apložņāt
apložņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju
1.intrans. Ložņājot apvirzīties (ap ko, kam apkārt).
PiemēriČūska apložņāja akmenim visapkārt.
- Čūska apložņāja akmenim visapkārt.
1.1.trans.
PiemēriĶirzaka apložņā celmu.
- Ķirzaka apložņā celmu.
- pārn. ..[zēns] sakrāva būdas priekšā attēstas šķembeles, piedrāza skaidas, un drīz liesmiņa ielīgojās, apložņādama sveķaino malku.
- pārn. ..[saules] stari caur liepu, kļavu un ošu lapām izraksta gājējiem pie kājām spožus vizuļus,.. kas režģīdamies un mežģīdamies apložņā viņu spožos apavus..
2.trans.; sar. Sīki pārmeklējot, izpētījot, apstaigāt, arī novērot.
PiemēriApložņāt visas malas.
- Apložņāt visas malas.
- ..[Kaija] līdz vēlai naktij sēd pagrabā, kur uzdzīvotāji oficieri trokšņo dibentelpās, vācu spiegu apložņāti un noklausīti.
Avoti: 1. sējums