apmulst
apmulst -mulstu, -mulsti, -mulst, pag. -mulsu; intrans.
1.Zaudēt (uz laiku) domāšanas skaidrību, orientēšanās vai mērķtiecīgas rīcības spēju. Pārsteigumā nezināt, kā rīkoties.
PiemēriBailēs apmulst.
- Bailēs apmulst.
- Zēns pilnīgi apmulsa.
- ..pie dārza vārtiem Uģis pēkšņi iesaucās: «Noķer mani!».. un kā vējš drāzās pāri pagalmam. No tik straujas rīcības Pičs mazliet apmulsa, taču tūlīt attapās un joza draugam pakaļ.
- Andrejs brītiņu apmulsa, nezināja, ko lai tālāk runā..
- «Jūs mīlat mūziku?» meitene ievaicājās. Kasparam neviens nekad nebija kaut ko tādu jautājis, arī pats par to nedomāja, tāpēc pirmajā brīdī apmulsa un nezināja, ko sacīt.
1.1.Justies neērti, nedroši. Nokautrēties.
PiemēriApmulst svešos ļaudīs.
- Apmulst svešos ļaudīs.
- «Sit nu, dēliņ, Rīgas onkulim saujā un dod mutes,» skubināja māte mazo, kurš no lielā trokšņa un kņadas tīri apmulsa.
- ..viņš [zēns] apmulsa, kautrīgi pagrozījās uz sliekšņa..
- Sestdien pēc darba, iznākot no fabrikas, Justs aiz pārsteiguma tīri vai apmulst, ieraugot uz ielas Violu.
Avoti: 1. sējums