apsūnot
apsūnot parasti 3. pers., -o, pag. -oja; intrans.
1.Apaugt, pārklāties ar sūnu.
PiemēriAkmeņi apsūno.
- Akmeņi apsūno.
- Apsūnojis celms.
- Apsūnojuši salmu jumti.
- ..ābeles apsūnojušie zari stiepjas viņā pusē augšā līdz akai..
- Netālu aiz apsūnojušiem egju stumbriem pamanīju zālēm apaugušu ieplaku.
- Traktors apvērš zemes strēles smagas, Un to vēro sakumpis un kluss, Gadu skrējiena pa pusei sagāzts, Ceļa malā apsūnojis krusts.
1.1.pārn. Kļūt neaktīvam, notrulināties.
PiemēriTā abas māsas dzīvoja, nelaikā novecoja, apsūnoja, īpaši vecākā, Kristīne, ar gadiem iemantoja dīvainu naidu pret visu jauno un plaukstošo.
- Tā abas māsas dzīvoja, nelaikā novecoja, apsūnoja, īpaši vecākā, Kristīne, ar gadiem iemantoja dīvainu naidu pret visu jauno un plaukstošo.
- «Mēs ar Līvuku negribētu apsūnot, negribētu zaudēt šo kultūras cilvēku kontaktu ar pilsētu ..»
Avoti: 1. sējums