apslaucīt
apslaucīt -slauku, -slauki, -slauka, pag. -slaucīju; trans.
1.Noslaucīt (visapkārt vai vietumis).
PiemēriApslaucīt vāzi.
- Apslaucīt vāzi.
- Apslaucīt grāmatplauktu.
- Sagriezusi jaunas puķes, viņa ielika tās burkā un, trauku priekšautā uzmanīgi apslaucījusi, nesa atpakaļ uz istabu.
- Sievietes.. apslaucīja puikām mutes [pēc ēšanas].
- Lība pie kūts nometa ķipi zemē un žigli apslaucīja kājas zālītē.
1.1.Slaukot notīrīt, noraust, arī apsusināt.
PiemēriApslaucīt putekļus.
- Apslaucīt putekļus.
- Stāstīdams profesors vairākas reizes izvilka mutautiņu.. un apslaucīja asaras.
- Viņš gan tos [sviedrus] šad un tad apslaucīja ar apdilušo svārku piedurkni, bet nebija ilgi, kad tie atkal lāsēm vien tecēja aiz apkakles.
Avoti: 1. sējums