apslāpēt
apslāpēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka apslāpst (uguns). Apdzēst, nodzēst.
PiemēriUguni ierobežoja, apslāpēja. Dzēsēji nolaida kāpnes.
- Uguni ierobežoja, apslāpēja. Dzēsēji nolaida kāpnes.
- Kāds.. puisis vilka laukā no dzelzs krāsniņas pusapdegušas papīra lapas un, spiežot starp ceļiem, apslāpēja liesmas.
- Ūdens šaltis drīz vien apslāpēja trakojošās liesmas, dūmi lēnām izklīda..
1.1.pārn. Apvaldīt (jūtas, to izpausmi).
PiemēriApslāpēt savas jūtas.
- Apslāpēt savas jūtas.
- «Nav tālu vairs pusnakts,» viņš ar pūlēm apslāpēja nemieru balsī.
- Ritai kaklā kutēja smiekli, bet viņa valdījās un centās tos apslāpēt.
1.2.pārn. Apspiest, nomākt (centienus).
PiemēriApslāpēt zināšanu alkas.
- Apslāpēt zināšanu alkas.
2.parasti 3. pers. Būt par cēloni, ka kļūst nedzirdams, vāji dzirdams.
PiemēriApslāpēt ielas troksni.
- Apslāpēt ielas troksni.
- Durvis aizvērdamās apslāpēja balsu troksni.
- Airi sāka atkal plīkšķēt ūdenī, duļļi klakstēja tikko sadzirdami. Miklā [miglas] sega savilkušies ciešāk apkārt un apslāpēja visus trokšņus.
2.1.Par skaņu (kas nomāc citu skaņu).
Piemēri..kareivis iesmējās, bet lietus troksnis apslāpēja smieklus.
- ..kareivis iesmējās, bet lietus troksnis apslāpēja smieklus.
- Rietums viņam rādīja ar roku, kaut ko arī teica, bet vārdus apslāpēja motora troksnis.
- ..atskan fabrikas svilpe, kas apslāpē visas skaņas.
Avoti: 1. sējums