apspīdēt
apspīdēt parasti 3. pers., -spīd, pag. -spīdēja (retāk -spīda, 1. konj.); trans.
1.Spīdot izstarot gaismu (pār ko) — par gaismas avotu. Apgaismot, krītot (uz ko) — par gaismu.
PiemēriSaules apspīdēti lauki.
- Saules apspīdēti lauki.
- Mēness apspīd ceļu.
- Kad saule iegrimst Baltijas jūrā, tālajās Kuriļu salas rīta blāzma jau apspīd kalnu galotnes.
- Rietā apspīdētās debesīs šur tur gulēja nekustīgi, tumši mākoņu kamoli.
- Liela elektriska spuldze apspīdēja Dubura seju, kas izskatījās bāla.
- pārn. Kate: Kaila un tukša kā sakaltis zars pie koka ir tā dzīvība, kuru nav apspīdējis mīlestības siltais saules spožums.
1.1.pārn. Padarīt priecīgu, gaišu (par jūtām, idejām u. tml.). Apmirdzēt.
PiemēriPrieks un sajūsma apspīd ļaužu sejas.
- Prieks un sajūsma apspīd ļaužu sejas.
- Mātes mīlestības apspīdēta bērnība.
- Tavs [dzimtenes] vārds mums simtkārt dārgāks kļuva, Kopš viņu apspīd cīņu zaigs..
Avoti: 1. sējums