Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
aptīties
aptīties -tinos, -tinies, -tinas, pag. -tinos; refl.
1.Refl. → aptīt. Aptīt sevi (ar ko).
PiemēriKārtīgi aptīties.
  • Kārtīgi aptīties.
  • Istabas priekšā stāv Mārtiņa sieva, ar lakatu aptinusies.
1.1.trans.; pareti Aptīt sev (ko).
Piemēri..drīz ienāca veikliem soļiem Tenis, kurš bij šorīt aptinies lielu lakatu..
  • ..drīz ienāca veikliem soļiem Tenis, kurš bij šorīt aptinies lielu lakatu..
2.Apvīties (ap ko, kam apkārt).
PiemēriApiņi aptinušies ap koku.
  • Apiņi aptinušies ap koku.
  • ..viņš ieraudzīja čūsku,.. kura bija aptinusies ap stirnu.
  • Guna [Normundam]: Es visur, visur būšu, kur tu būsi, Kā smalka stīdziņa tev aptīšos..
  • ..cilvēks zem ūdens strādāja gandrīz trīs stundas, ar lielu nazi griezdams nost no dzenskrūves tur aptinušos tīklus un virves.
  • pārn. Sīvā benzīna smaka aptinās [cilvēkam] apkārt, un vaļā no tās vairs netika.
Avoti: 1. sējums