apveltīt
apveltīt -veltīju, -veltī, -veltī, arī -veltu, -velti, -velta, pag. -veltīju; trans.
1.Apdāvināt (ar ko).
PiemēriSkolas biedri apvelta jaunos komjauniešus ar ziediem un grāmatām.
- Skolas biedri apvelta jaunos komjauniešus ar ziediem un grāmatām.
- Karavīrs, nepelna lielu naudu.. Karavīram.. jāatrod visslēptākās iespējas, ja viņš grib apveltīt savus tuviniekus.
1.1.Būt par cēloni, ka (kādam) ir labas īpašības, spējas (parasti par dabu, likteni).
PiemēriApveltīt ar stipru gribu.
- Apveltīt ar stipru gribu.
- Dziedātājs apveltīts ar izcilu balsi.
- Mākslinieks apveltīts ar talantu.
- Ojāru daba apveltījusi ar lielu enerģiju un uzņēmību, viņš ir godīgs un atklāts..
- ..[Lēlim] bija visas iespējas gūt panākumus darbā ar uzcītību un neatlaidību, kaut arī liktenis to varbūt nebija apveltījis ar ģenialitāti..
2.Adresēt, veltīt (vārdus, skatienus, smaidus u. tml.).
PiemēriApveltīt garāmgājēju ar skatienu.
- Apveltīt garāmgājēju ar skatienu.
- Apveltīt bērnu ar mīļiem vārdiem.
- Apveltīt draugu ar smaidu.
- Ar savu brīnišķīgo smaidu viņa apveltīja draudzeņu mazuļus..
- Skaudīgiem skatieniem tie [darba meklētāji] apveltīja jaunpieņemto..
- Garkalnu, it īpaši Ogrēnu, cieminieki apveltīja gan zobgalībām, gan sīviem vārdiem..
Avoti: 1. sējums