apvelties
apvelties -veļos, -velies, -veļas, pag. -vēlos; refl.
1.Refl. → apvelt1. Apgāzties.
PiemēriApvelties uz mutes.
- Apvelties uz mutes.
- ..lauva rēkdams apvēlies tuksneša smiltīs un bijis beigts.
- Kā iepelēki bruņurupuči izstieptām sakņu ķepām piekrastē augšpēdus apvēlušies pavasara plūdu izskalotie celmi.
2.Refl. → apvelt2.
PiemēriBērni sniegā apvēlušies gluži balti.
- Bērni sniegā apvēlušies gluži balti.
- pārn. Uz lauka kliedz kāds putns, ātri, kā zirņus bērdams, un bez apstājas, bet kliedziens ar miglu apvēlies mīksts, apaļām, vieglām skaņām.
3.parasti 3. pers. Kļūt blīvākam, mīkstākam, tiekot speciāli apstrādātam (par vadmalu).
PiemēriVadmala apvēlušies bieza un mīksta.
- Vadmala apvēlušies bieza un mīksta.
4.sar. Uzbaroties. Paaugties.
PiemēriKaķēni jau krietni apvēlušies.
- Kaķēni jau krietni apvēlušies.
- «..kas tad bērniem vainas? Paskaties, cik apaļi viņi apvēlušies.» [Saka tēvs.]
- ..viņš pēdējā laikā bija sācis apvelties miesās, kļūdams ar katru dienu cienīgāks izskata..
- ..viņš bija liels un tukls. Kad atbrauca uz Slapi, tad bija tievs un garš. Bet tagad jau krietni apvēlies.
Avoti: 1. sējums