atēna
atēna -as, s.
1.Neskaidrs atspoguļojums. Tikko jaušama ēna.
PiemēriPat spoguļa viņam nav, matus sukājot, pavēra logu un stiklā mēģināja saskatīt savu atēnu.
- Pat spoguļa viņam nav, matus sukājot, pavēra logu un stiklā mēģināja saskatīt savu atēnu.
- Klusās, stindzīgās naktīs tālu no krasta, kur sniegs bija nopūsts, ledus sejā.. zibēja krītošo zvaigžņu atēnas.
- Piedod, jūra, ka nespēju ilgāk Lūkoties rāmajā ūdeņu klaidā, Kura uz debesu atēnas zilgās Šovakar mēness pat pastaigāt baidās.
- Viena.. ar stāvu pieri un brīnišķīgiem, tumšiem uzacu puslokiem, kas šķita visai sejai pāri metam tādu paslepenu siltu atēnu.
1.1.pārn. Vāja, arī neskaidra (pārdzīvojuma) izpausme (parasti sejā, skatienā).
PiemēriAcīs jaušama skumja atēna.
- Acīs jaušama skumja atēna.
- Viņas seja bija nopietna, bet lūpu kaktiņos pirmītējo smieklu vietā bija iegulusies pārestības atēna.
1.2.pārn.; pareti Neskaidrs (pagātnes notikumu) tēls (atmiņā).
PiemēriAtmiņā virknējās nesenās dzīves un darba atēnu ainas.
- Atmiņā virknējās nesenās dzīves un darba atēnu ainas.
- To viņš pateica atkal saguris, domādams par to, ka arī Hese viņam rādījies tikai atmiņu atēnā.
2.Nianse, nokrāsa (krāsām).
PiemēriKaņieris [kuģa kapteinis] uz stūres mājas galda izklāja līča karti. Zilās krāsas dažādās atēnas, kas rāda dziļuma maiņu, vērta jūru līdzīgu mozaīkai..
- Kaņieris [kuģa kapteinis] uz stūres mājas galda izklāja līča karti. Zilās krāsas dažādās atēnas, kas rāda dziļuma maiņu, vērta jūru līdzīgu mozaīkai..
- ..autors tikai stāsta un glezno ainu virkni, taču mūsu priekšā pilnasinīga, mirdzoša, krāsu atēnām bagāta dzīve.
Avoti: 1. sējums