atbīdīt
atbīdīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Bīdot atvirzīt nost (sānis, atpakaļ). imperf. Bīdīt nost (sānis, atpakaļ).
PiemēriAtbīdīt cepuri no pieres.
- Atbīdīt cepuri no pieres.
- Atbīdīt cepuri pakausī.
- Atbīdīt brilles.
- Atbīdīt solu no durvīm tālāk.
- Lēni viņa atbīda segu kājgalī un kāpj ārā no gultas..
- Saulesvīrs atbīdīja piedurkni un paskatījās pulkstenī.
- ..Mika no runīgajiem kaimiņiem savu krēslu atvirzīja uz Lauska pusi ar žestu, it kā viņa baidītos notraipīties. Lauskis ar tādu pašu izteiksmi atbīdīja savu krēslu no Mikas.
2.Bīdot atvirzīt šurp. imperf. Bīdīt šurp. Bīdot atvirzīt (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriAtbīdīt tintnīcu šurp.
- Atbīdīt tintnīcu šurp.
- Atbīdīt spoguli līdz sienai.
3.Bīdot atvērt (ko). imperf. Bīdīt vaļā.
PiemēriAtbīdīt kastei vāku.
- Atbīdīt kastei vāku.
- ..varēja braukt. Šoferis atbīdīja lodziņu un paliecās atpakaļ.
4.Panākt, ka samazinās (kā) ietekme.
PiemēriAtbīdīt konkurentu pie malas.
- Atbīdīt konkurentu pie malas.
4.1.pareti Atvairīt (domas), atlikt (ko) uz vēlāku laiku.
PiemēriAtbīdīt nepatīkamo sarunu.
- Atbīdīt nepatīkamo sarunu.
- Anna atbīdīja nost drūmās domas.
Avoti: 1. sējums