atbruņot
atbruņot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Padarīt cīņas nespējīgu, atņemot ieročus, apbruņojumu. Likvidēt bruņotos spēkus.
PiemēriAtbruņot uzbrucējus.
- Atbruņot uzbrucējus.
- Atbruņot ienaidnieka armiju pēc kapitulācijas.
- Atbruņot valsti.
- «Ieročus nost!».. Krūms atraisīja revolvera maksti un ar visu brauniņu nosvieda leitnantam pie kājām. Tas ātri noliecās, paņēma ieroci un iebāza kabatā. Tāpat atbruņoja pārējos četrus sagūstītos.
1.1.pārn. Padarīt (kādu) nespējīgu turpināt strīdu, apspiest (kāda) naidīgo izturēšanos (ar savu runu, izturēšanos).
PiemēriSkolotāja laipnā izturēšanās zēnu atbruņoja.
- Skolotāja laipnā izturēšanās zēnu atbruņoja.
- ..smiekli pauž darba cilvēka morālo pārākumu pār viņa kaklakungu. Cilvēks, kas smejas, nav uzvarēts un atbruņots.
Avoti: 1. sējums