atdabūt
atdabūt -dabūju, -dabū, -dabū, pag. -dabūju; trans.
1.Atgūt, saņemt atpakaļ (to, kas kādreiz piederējis).
PiemēriAtdabūt grāmatu.
- Atdabūt grāmatu.
- Māte bija atvedusi arī lekciju naudu.. Viņiem [vecākiem] palaimējies. Atdabūjuši dažus vecus parādus..
1.1.Atgūt (spēku, enerģiju, arī iepriekšējo stāvokli).
PiemēriAtdabūt zaudēto līdzsvaru.
- Atdabūt zaudēto līdzsvaru.
- Pēc brīža viņš atdabūja savu enerģiju atpakaļ, pacēlās sēdu un skatījās uz silu.
- Es aizmirstu, kur es esmu, un atdabūju jēgu tikai tad, kad dabūju triecienu pirkstos.
- Mak-Larens dega uzvaras kārē, lai atdabūtu savu līdzšinējo stāvokli, lai atriebtu [svešiniekam] neģēlīgo apvainojumu.
2.Ar pūlēm atvirzīt, atgādāt šurp. imperf. Dabūt šurp. Ar pūlēm atvirzīt, atgādāt (kur, līdz kādai vietai, pie kā u. tml.).
PiemēriAtdabūt smagos saiņus līdz mājai.
- Atdabūt smagos saiņus līdz mājai.
- Zēns nevarēja atdabūt suni atpakaļ uz mājām.
- Bet pie ceturtās [makšķeres] man krietni jācīnās, kamēr to atdabūju līdz piestātnei..
3.pareti Panākt, ka atvirzās nost (sānis, atpakaļ). imperf. Dabūt nost (sānis, atpakaļ).
PiemēriZēnu nevarēja atdabūt no veikala skatloga.
- Zēnu nevarēja atdabūt no veikala skatloga.
Avoti: 1. sējums